Manam vec-vec-vectēvam Pēterim bija trīs mazbērni. Katram viņš iestādīja ābeļdārzu. Katrā dārzā bija aptuveni 100 koku. Lauku mājas, kurās atrodas šīs nu jau vecās ābeles, atrodas Kurzemē pie Zvirgzdu ezera.
Šīs mājas mantoja manas mammas mammas mamma no saviem senčiem. Tās nacionalizēja padomju vara 1949. gadā un vecvecvecākus izsūtīja uz Sibīriju. 1991. Gadā mantinieki varēja pieteikties, lai atgūtu īpašumu. Mani vecāki tā arī izdarīja un paņēmām atpakaļ nolaistu īpašumu ar sagruvušām ēkām un aizaugušu dārzu. Vispirms tika atjaunotas pašas mājas, pamazām savesta kārtībā plašā teritorija, šī vieta ir kā miera osta tālu prom no visa. Tikai nesen sākām tā īsti aizdomāties, ko darīt ar dārzu, kas man šķiet kā noslēpumainas, aizmirstas dārgumu raktuves.
Šis stāsts man saistās ar skaistām vasarām lauku mājās pie ezera.
Ezera sidrs ir mūsdienīgs aicinājums atgriezties pie pamatvērtībām, pie Latvijas skaistās dabas, pie kvalitatīva mūsu zemē ražota dzēriena, kas sniedz garšas baudījumu un raisa emocijas.